Dilles – viengadīgs, čemurziežu dzimtas augs ar spēcīgu aromātu un garšu, ko nodrošina dillēs lielā daudzumā esošā ēteriskā eļļa. Lieliskais aromāts, garšas īpašības, kā arī plašais pielietojums tautas medicīnā dilles mūsu platuma grādos padara par vienu no visvairāk audzētajām kultūrām. Dilles tiek audzētas dārzos no agra pavasara līdz pat vēlam rudenim, bet daudzi nespēj pretoties diļļu lieliskajām īpašībām arī ziemas laikā, turpinot tās audzēt mājas apstākļos. Jau daudzas tūkstošgades atpakaļ cilvēki zināja par diļļu īpašībām. Senajā Romā, Grieķijā un Ēģiptē dilles cildināja kā ārstniecisku augu, garšaugu un pat krāšņumaugu. Arī mūsdienās dilles joprojām saglabājušas savu vietu starp populārākajām garšvielām, un tiek izmantotas kulinārijā, medicīnā, kosmetoloģijā un aromterapijā.
Dilles (dille parastā, dārza dille, latīniski – Anethum Graveolens) ir čemurziežu dzimtas lakstaugs. Viengadīgs, aukstumizturīgs augs-gaismmīlis. Pietiekami labi panes dažādus augšanas apstākļus, tomēr ieteicams augam nodrošināt pietiekamu mitrumu, īpaši augšanas sākumstadijā, kā arī nodrošināt irdenu augsni, kas bagāta ar barības vielām. Dillēm piemīt lielisks aromāts un garšas īpašības, tām ir plašs pielietojums arī tautas medicīnā. Mūsdienās kā savvaļas augs dilles sastopamas Mazāzijas un Viduāzijas reģionos, Ziemeļāfrikā, kā arī Himalaju apkaimē, savukārt kā dārza kultūra dilles tiek audzētas visos pasaules kontinentos, izņemot Antarktīdu.
Diļļu stublājs var sasniegt no 50cm līdz pat pusotra metra augstumu. Stublājs ir zarains, zaru galos un paša stublāja galā izvietojas lieli dzeltenu ziedu čemuri, kas sasniedz līdz pat 20cm diametrā. Ziedēšanas laiks – no jūnija līdz septembrim. Gan diļļu sēkliņas, gan visas zaļās auga daļas satur spēcīgi aromatizējošo ētereļļu. Dilles ir lielisks vitamīnu un šķiedrvielu avots. Tās lielā daudzumā satur C vitamīnu, kā arī B, P vitamīnus, karotīnu un kalciju.
Dilles pavairo ar sēklām, ko izsēj siltumnīcā vai atklātā dobē agrā pavasarī, tiklīdz augsne ir atkususi (+2-+5 °С temperatūrā). Pirms sēkliņu sēšanas zemē tās iepriekš jāsamērc, lai nodrošinātu mitrumu un sēkliņu uzbriešanu. Pēc tam sēkliņas iestrādā augsnē aptuveni 2cm dziļumā. Ieteicamais attālums starp sējumiem – ap 20cm. Nodrošinot optimālus apstākļus, pirmie dīgsti var parādīties jau pēc divām nedēļām. Pēc sadīgšanas ieteicams barot augsni ar fosfora un kālija minerālmēslojumu, kas pozitīvi ietekmē diļļu augšanu. Lai regulāri varētu iegūt svaigu diļļu ražu, ieteicama regulāra sēklu piesēšana ik pēc divām nedēļām līdz pat rudens sākumam, sējot dažādu šķirņu sēklas ar dažādiem ataugšanas termiņiem.
Dilles ieteicams audzēt saulainā vietā, īpaši labi tur, kur iepriekš auguši kāposti, tomāti vai gurķi. Jāizvairās no diļļu stādīšanas vietā, kur iepriekš auguši burkāni vai pētersīļi! Jāgādā par pienācīga mitruma nodrošināšanu stādījumiem, regulāri laistot, kā arī jāveic regulāra ravēšana. Lai arī dilles ir diezgan sausumizturīgas, tomēr mitruma trūkums izraisa augu dzeltēšanu. Vēlams laistīt 1-2 reizes nedēļā, ar tilpumu ap 6 litri uz vienu kvadrātmetru. Jānolasa dilles, kad tās sasniedz 15-20 cm augstumu.
Iz vēstures
Dilles radušās pirms daudziem tūkstošiem gadu. Par to dzimteni tiek uzskatīts Vidusjūras un Mazāzijas reģions. Jau kopš senseniem laikiem dilles tiek kultivētas Āzijā, Eiropā un Ziemeļāfrikā. Ir zināms, ka jau 5000 gadu atpakaļ ēģiptiešu ārsti izmantojuši dilles ārstnieciskos nolūkos, kā arī dermatoloģijas un kosmētiskām procedūrām. Senajā Grieķijā dilles tika lietotas kā līdzeklis pret žagošanos, senajā Ķīnā dilles izmantoja kā īpaši imperatoriem domātu ekskluzīvu līdzekli potences uzlabošanai, bet romieši dilles izmantojuši vīna gatavošanā. Viduslaiku Eiropā dilles lietotas gan kulinārijā, gan ārstnieciskos nolūkos. Pastāvēja uzskats, ka dilles lieliski nostiprina atmiņu un nervu sistēmu, kā arī atveseļo matus un nagus, turklāt tās esot noderīgas kā aizsardzība pret raganu lāstiem. Mūsu platuma grādos dilles ir zināmas kopš 16. gadsimta
Dilles medicīnā
Kā ārstniecisks līdzeklis tautas medicīnā dilles tiek lietotas visu cilvēka ķermeņa sistēmu ārstniecībā. Regulāra diļļu lietošana uzturā un novārījumu veidā var nodrošināt pretiekaisuma, antispazmatisku, asinsspiedienu pazeminošu, urīndzenošu, sirdsdarbību tonizējošu un citus efektus. Dilles veicina apetīti, normalizē organisma vielmaiņu un uzlabo gremošanas sistēmas darbību, kā arī palīdz spēcīgu žagu vai klepus gadījumā. Diļļu novārījumus un tējas ieteicams lietot paaugstināta asinsspiediena, spēcīgu galvassāpju un paaugstinātas uzbudināmības gadījumā, kā arī bezmiega ārstēšanai un sirds sāpju mazināšanai. Jaunajām māmiņām diļļu novārījums ir lielisks līdzeklis piena sekrēcijas veicināšanai. Acu darbības uzlabošanai dilles īpaši labi der, sajaucot kopā ar burkānu sulu! Kompreses no diļļu novārījuma var izmantot, ja cilvēkam ir strutojumi uz ādas, kā arī acu iekaisumu gadījumā. Tās var palīdzēt arī pēc bišu kodumiem. Nav ieteicams dilles kā ārstniecisku līdzekli lietot cilvēkiem ar pazeminātu asinsspiedienu.
Dilles kulinārijā
Ēdienu pagatavošanai parasti izmanto termiski neapstrādātas dilles, jo tās ir bagātas vitamīniem. Lai dillēs esošie karotinoīdi (taukos šķīstošās vielas) uzsūktos organismā, dilles vajadzētu gatavot ar taukvielām – sviestu, saldo krējumu, eļļu).
Dillēm piemīt izteikta, spēcīga smarža un garša, kas ļauj šo augu plaši izmantot dažādos kulinārijas izstrādājumos kā garšvielu un lielisku piedevu maltītei, kā arī dārzeņu konservēšanā.
Īpaši labi ir pievienot maltītei svaigas dilles, jo tām ir lieliska garša, turklāt svaigas dilles ir bagātas vitamīniem, tomēr nepieciešamības gadījumā dilles var arī kaltēt un vēlāk lietot kā garšvielu. Vēlākai lietošanai dilles var arī sasaldēt (vēlams strauji).
Tiek uzskatīts, ka diļļu aromāts veicina arī apetītes veidošanos. Dažādu tautu virtuvēs dillēm ir nozīmīga loma ēdienu pagatavošanas procesā. Piemēram, Āzijas valstīs diļļu zaļumus lieto kā piedevu gaļas un graudaugu ēdieniem, savukārt sēklas tiek izmantotas dažādos garšvielu maisījumos. Skandināvijā iecienīta ir zivju pagatavošana, pievienojot dilles. Īpaši izsmalcināts ēdiens ar dillēm ir reņģe somu gaumē – zivis tiek ļoti bagātīgi apbērtas ar dillēm, pētersīļiem, sīpoliem, melnajiem pipariem, un tad ceptas. Šāds „ietērps” veicina lielisku garšu un maigumu pēc reņģu izcepšanās. Latvijā ļoti iecienīts ēdiens ir ar svaigiem diļļu zaļumiem apbērti tikko novārīti kartupeļi un biezpiens, kā arī aukstā zupa, kam bagātīgi tiek pievienotas dilles, nodrošinot lielisku garšu un aromātu.
Interesanti fakti
Daudzos seno laiku ārstu darbos ir minētas diļļu dziednieciskās īpašības, kur uzsvērta diļļu novārījumu noderība muguras sāpju, nieru un urīnpūšļa problēmu ārstēšanā, kā arī piena sekrēcijas veicināšanā.
Senajā Romā un Grieķijā dzejnieki cildināja dilles savos dzejoļos, savukārt dažādu sacensību uzvarētāji dažkārt tika apbalvoti nevis ar ierastajiem lauru vainagiem, bet ar diļļu vainagiem.
Dillēm piemīt spēja cīnīties arī ar jūrasslimību – lai tiktu vaļā no šīs kaites, jāsagatavo un jādzer uzlējums no sasmalcinātām diļļu sēkliņām.
Diļļu sēkliņu vai zaļumu košļāšana novērš nepatīkamu elpu.
Ticējums vēsta, ka, redzot sapnī dilles vai to ēšanu, cilvēku dzīvē sagaida laime.
Ēteriskā eļļa, kas iegūta no dillēm, tiek izmantota ne vien pārtikas rūpniecībā, bet arī alkoholisko dzērienu ražošanā, kā arī ziepju vārīšanā.
