Majorāns ir lūpziežu dzimtas ziemcietīgs augs. Lai arī mojorāns pēc savas izcelsmes ir ziemcietīgs augs, tas ir ļot jūtīgs un ne visai labi iztur vēsumu, tāpēc Latvijā tas nepārziemo. Latvijā to audzē kā viengadīgu augu. Majorāns ir viens no vissenāk lietotajiem garšaugiem, ko raksturo piparmētras svaigums, citrusa un ciedru riekstu garšas buķete. Kulinārijā izmanto gan svaigas, gan kaltētas majorāna lapas un ziedus. Kaltēšanai vāc majorānu, kad tas ir pilnbriedā, pirms ziedēšanas un kaltētu to var uzglabāt gadu cieši slēgtā traukā. Kaltētam majorānam ir izteiktāka garša, nekā svaigam, tāpēc to pievieno gatavošanas laikā, nevis beigās. Savukārt svaigu majorānu ēdienam pievieno gatavošanas beigās, lai gatavošanas laikā nepazūd garša un ēdiens nekļūst rūgts. Majorānu var arī saldēt speciālajos saldēšanas maisiņos, folijā vai ledustrauciņos, sagrieztus ūdenī. Sasaldētus tos var uzglabāt 3-5 mēnešus. Svaigs ledusskapī tas uzglabāsies līdz pat nedēļai. Lasi tālāk, kā sēt majorānu, kā to sagatavot un uzglabāt ziemai, par tā izmantošanu kulinārijā un interesantus faktus iz vēstures.
Dārza majorāns (Majorana hortensis Moench) ir siltumu mīlošs daudzgadīgs panātru dzimtas garšaugs, tāpēc Latvijas klimatiskajos apstākļos tas nepārziemo un tiek audzēts kā viengadīgs augs. Majorāns ir viena no vecākajām zināmajām klasiskajām garšvielām. Mazāzijas reģionā, Ziemeļāfrikā, Krievijas dienvidu reģionos aug arī kā savvaļas augs.
Dārza majorāns ir krūms, kas augstumā sasniedz 40-60cm un diametrā 35-40cm. Stublājs tumši brūns, stipri sazarots, pie pamatnes mēdz pārkoksnēties. Lapas nelielas, ovālas, tumši zaļas. Zied jūlija beigās vai augusta sākumā nelieliem, gaiši violetiem ziediņiem. Ļoti jūtīgs pret salnām, mīl gaismu. Sausumizturīgs, taču dīgšanas stadijā nepieciešams pietiekami liels mitrums. Majorāns, ir bagāts ar ēteriskajām eļļām, tas satur arī C vitamīnu, beta karotīnu, askorbīnskābi, miecvielas un minerālsāļus. Majorāns ir ļoti labs palīgs bitēm, jo ir lielisks nektāraugs.
Majorāna sēklas sēj siltumnīcā vai iekštelpās marta beigās vai aprīļa sākumā dēstiem audzēšanai ārā. Vēlams izmantot dēstu kastīti. Majorānam patīk viegla, ar kaļķi bagātināta augsne. Augsnes temperatūrai jābūt 8-12ºC robežās. Sēkliņas augsnē ievieto aptuveni puscentimetra-centimetra dziļumā neiestrādājot, jo gaismas trūkums slikti ietekmē dīgšanu. Sējumu uzmanīgi jāaplaista un jārūpējas par pietiekamu mitruma līmeni augsnē, bet nepārspīlējot. Sējumu apsedz ar plēvi vai avīzi.
Pirmie dīgsti parādās 5-7 dienas pēc iesēšanas. Pēc pirmo lapiņu parādīšanās veic sējumu retināšanu, atstājot 2-3cm attālumu, vai piķēšanu 5x5cm platībā. Majorāna sēklas dīgst 30-45 dienas. Ārā izstāda tikai pēc salnām, jūnija sākumā, 25-30cm attālumā citu no cita. Ieteicams stādīt vietā, kur iepriekš auguši ar organisku mēslojumu baroti augi, – īpaši labi pēc kartupeļa.
Majorānu iespējams audzēt arī mājas apstākļos, sējot sēkliņas podiņā un rūpējoties par pietiekamu siltumu un gaismu. Labvēlīgu augšanas apstākļu gadījumā iekštelpās majorāns var augt pat kā daudzgadīgs augs.
Majorāna ražu vāc jūlija-septembra mēnešos. Pirmo ražu vāc pirms ziedēšanas, kad dzinumi ir 15-20cm gari, apgriežot ne zemāk par 6-8cm no zemes virsas, lai augs ataugtu atkal. Ja laiks rudenī ir pietiekami silts, iespējams ražu vākt atkārtoti septembrī vai oktobra sākumā.
Gatavojot nogrieztos dzinumus kā garšvielu ziemai, tos pārskata, atlasot bojātās un sadzeltējušās lapiņas. Tālāk žāvē labi vēdinātās un tumšās telpās. Var žāvēt arī cepeškrāsnī vismaz 280ºC temperatūrā. Sausās lapas sasmalcina līdz pulverveida stāvoklim un glabā hermētiski noslēgtos, vēlams stikla traukos.
Majorāns kulinārijā
Majorāna unikālās īpašības tiek cienītas visu Eiropas valstu virtuvēs, jo kā garšviela majorāns ir izmantojams jebkāda veida ēdienos, izņemot desertus. Par garšvielām galvenokārt izmanto majorāna lapas svaigā un kaltētā veidā, taču var izmantot arī ziedus un stublājus. Turklāt tas lieliski saskan kopā ar citām garšvielām, tādēļ bieži tiek lietots dažādu garšvielu sajaukumos. Majorāna aromāts ir saldens, piesātināts, tas nedaudz atgādina kamparu. Arī pēc garšas majorāns ir saldens, atgādina piparmētru un piparu sajaukumu.
Majorāns kā garšviela ir neaizvietojams asinsdesu un aknu desu ražošanā, tāpat bieži tiek lietots gurķu un tomātu sālīšanā, kāpostu skābēšanā. Majorānu bieži mēdz pievienot salātiem, aukstajām uzkodām, karstajiem gaļas, zivju un dārzeņu ēdieniem, dažāda veida zupām un, protams, mērcēm. Tāpat majorāna garšas īpašības ir novērtējuši makaronu un siera ražotāji, pievienojot atsevišķiem saviem izstrādājumiem šo garšvielu. Lai panāktu īpaši patīkamu un izteiktu majorāna aromātu, ieteicams to pievienot ēdienam tieši pirms pasniegšanas galdā!
Majorāna tēja ir lielisks dzēriens karstā laikā.
Majorāns medicīnā
Šobrīd majorāns galvenokārt tiek izmantots kulinārijā, taču tautas medicīnā tas ir iecienīts līdzeklis, kura pielietošanas iespējas ir ļoti plašas. To lieto gremošanas procesu stimulēšanai, elpceļu attīrīšanai astmas, bronhiālā klepus un iesnu gadījumā, reimatisma un vēnu slimību ārstēšanai. Majorāna ziedi lieto sastiepumu, sasitumu un izmežģījumu gadījumā, kā arī īpaši rekomendē lietot bērniem iesnu ārstēšanai. Tāpat iesaka lietot majorāna līdzekļus bezmiega, noguruma gadījumā, nervu slimību ārstēšanai, diabēta un nieru slimniekiem. Majorāns darbojas kā pretsāpju, antioksidējošs, antiseptisks un baktericīds līdzeklis.
Iz vēstures
Par majorāna dzimteni tiek uzskatīts Vidusjūras un Mazāzijas reģions. Tulkojumā no latīņu valodas tā nosaukums nozīmē „pastāvīgs, nevīstošs”, kas dots augam tā spēcīgā un noturīgā aromāta dēļ. Šo lielisko, aromātisko augu pazina jau senie ēģiptieši, grieķi un romieši. Tas ticis lietos gan kā garšaugs, gan kā ārstniecisks, gan dekoratīvs augs. Augstmaņu mājās ar to aromatizēja ūdeni roku mazgāšanai. Viduslaikos majorāns jau bija izplatījies visos Eiropas reģionos, kuru klimats bija piemērots šī auga kultivēšanai. Pārsvarā ticis kultivēts dārzos, tādēļ arī radies nosaukums „dārza majorāns”. Ticis lietots apiņu vietā alus ražošanā, francijā izmantots arī vīna ražošanā. Šis garšaugs ir ne vien lielisks līdzeklis kulinārijā un medicīnā, bet daudzu gadsimtu garumā ir ticis izmantots arī kā dekoratīvs augs, kas rada lielisku aromātu.
Interesanti fakti
Senajā Grieķijā uzskatīja, ka majorāns rada drošsirdību un prieku, piedēvēja šim augam maģiskas īpašības. Grieķi pievienoja majorānu vīnam, uzskatot, ka tas nes maģisku un apbrīnojamu mīlas spēku. Savukārt, ja majorāns uzziedēja uz kapu kopiņas, tad, kā uzskatīja grieķi, mirušo sagaida mūžīgs miers un laime viņsaulē.
Senajā Ēģiptē majorāns bija apbrīnas, sajūsmas simbols, tādēļ majorāna pušķīti dāvināja cilvēkiem, par kuriem tādējādi vēlējās izrādīt savu sajūsmu.
Benediktieši gatavoja liķieri pēc slepenas receptes, izmantojot majorānu.
Majorāna ētereļļas tiek izmantotas arī kosmētikas un parfimērijas izstrādājumu ražošanā.
Majorāns ir lielisks sāls aizstājējs diētas gadījumā.
