Spānijas kailgliemezis (Arion vulgaris) novērojams no pavasara līdz pat decembrim, ar aktivitātes kulmināciju no jūnija līdz septembrim. Spānijas kailgliemezis no vietējā atšķiras ar krāsu. Latviešu mīkstmieši ir pelēki, spāņu – rudi oranži. Lieluma ziņā abi ir gandrīz līdzīgi, jo arī vietējie mēdz sasniegt sprīža garumu. Kailgliemezis ir visēdājs, tomēr visbiežāk izvēlas augu valsts produktus, tāpēc to var atrast apstādījumos, dārzos, komposta tuvumā, parkos, ceļmalās, kā arī mežos un zālājos.
Spānijas kailgliemezis ir invazīva suga – tie jaunā (svešā) vidē, kļūst agresīvi – izkonkurē vietējās sugas un strauji pārņem teritoriju.
Spānijas kailgliemeža savairošanās dārzos ir visbīstamākā, jo Spānijas kailgliemeži vairojas ļoti strauji, jo dzīvo tikai vienu gadu, tāpēc jāatstāj maksimāli daudz pēcnācēju. Slapjās un siltās vasarās viens Spānijas kailgliemezis var izdēt ~ 400 oliņas. Olu dēšana var sākties jūnija beigās un turpināties līdz pat decembrim, ja temperatūra nav pārāk zema. Gliemežu oliņas parasti ir vairākas vienkopus, līdzīgas gaišiem ikriņiem.
Pilnībā gliemežus iznīdēt nevar, jo ieradīsies arvien jauni karapūļi, bet ierobežot gan var.
Gliemežu papildspēki dārzā var ierasties ar augsni, kompostu u.c., taču visbiežāk ar augiem podos. Tāpēc visdrošāk ir iegādāties kailsakņus vai mājās pirms stādīšanas rūpīgi apskatīt augu sakņu kamolu. Ja ir aizdomas, zemi viegli nokrata no saknēm un sadedzina.
Visefektīvākā metode ir gliemežu nolasīšana.
Pēc iespējas salasa visus pamanītos gliemežus. Tā veicama agri no rīta vai vakarā, nolasot pamanītos īpatņus. Arī pēc lietus tie atstāj slēpņus. Lielos kailgliemežus var pārcirst ar lāpstu, apbērt ar sāli vai minerālmēsliem. Lai atvieglotu nolasīšanu, teritorijā var izvietot gliemju paslēptuves vai pievilināšanas vietas.
Ja kailgliemeži tiek iznīcināti līdz jūlijam, beigtie gliemeži ir jāaprok zemē.
Savukārt, ja kailgliemeži tiek iznīcināti augustā, septembrī, lai nepieļautu oliņu nonākšanu vidē un to izšķilšanos, beigtie gliemeži ir jāsadedzina vai jāievieto sālsūdenī.
Ne beigtos, ne dzīvos gliemjus nedrīkst mest kompostā! Gliemji ir kanibāli, un tos pievilina arī sugasbrāļu līķi. Tāpēc aplam ir samīdīt un atstāt gliemjus turpat dārzeņu vagās vai uz celiņiem.
Olas tiek dētas mitrās un tumšās vietās, piemēram, augsnes spraugās, kā arī zem dažādiem priekšmetiem – akmeņiem, stādu podiem, dēļiem, dārza mēbelēm. Pārcilājot šādus priekšmetus vasaras beigās un iznīcinot atrastās olas, var samazināt gliemju skaitu, kas būs aktīvi nākamajā gadā.
Pelni un kafija.
Dabai saudzīgāka ir koksnes pelnu kaisīšana un kafijas laistīšana ap augiem. Cilvēki mēdz kaisīt arī kafijas biezumus, sakaltētas un saberztas vībotnes, tabaku un jūras zāļu miltus.
Dabiskie ienaidnieki.
Zināmākie kailgliemežu ienaidnieki ir eži, putni, mežacūkas, āpši, abinieki, rāpuļi un lielās skrejvaboles.
Mājputni.
Kailgliemežus barībā izmanto gan vistas, gan pīles - muskuspīles, Indijas skrējējpīles. Dējējvistām liela izmēra gļotainie gliemeži nepatīk, bet gaļas vistas jeb broileri tos ēd labprāt. Diemžēl gliemeži ir aktīvi naktīs, kad mājputni guļ. Vislabāk gliemežu izķeršanai tomēr derēs muskuspīles, bet tikai tad, ja putnus papildus ne ar ko nepiebaro. Ja putni būs paēduši, tie gliemežus neēdīs.
Gliemežu pārņemtajā teritorijā var ierīkot īpaši izveidotas lamatas.
Kā lamatas var izmantot kastes, burkas, pudeles, kurās ielikta viela, kas pievilina gliemežus: pūstoši augi, suņu un kaķu barība, kombinētā lopbarība.
Slīcināšanas slazdi.
Augsnē līdz tās virskārtai ierok trauku, kurā ielej šķidrumu kopā ar vielu, kas pievilina gliemežus. Kaitnieki nespēs pretoties alus vilinājumam. Lai žūpas ietu bojā, šķidrumu veido kā 1% vara (vara sulfāta) vai 10% vārāmā sāls šķīdumu. Koncentrācija var būt arī lielāka.
Ap dārziņu var uzbūvēt aizsargbarjeras,
kurām gliemeži nelīdīs pāri, jo kailgliemežiem nepatīk līst augstu pa vertikālām virsmām. Labas ir aizsargsētiņas, kurām augšmala ir atlocīta uz āru, - gliemezis pa to lien, bet netiek pāri.
Zāli ap sakņu dārzu, puķu dobēm un joslu, kas atdala pļavu no dārza, regulāri zemu nopļauj.
Ap augiem vērts veidot platas sāls vai minerālmēslu joslas -
gliemeži tām netiek pāri, jo sāļi absorbē ūdeni no gliemežu gļotām. Sāls joslas ir regulāri jāatjauno, jo lietus tās izšķīdina, turklāt šāda augsne nepatīk daudziem augiem. Lai tā nenotiktu, zem sāls jāklāj izolējošs materiāls.
Gliemežu pārvietošanos var ierobežot, dārza ārmalā stādot augus, kas tiem nepatīk:
ķiplokus, lociņus, piparmētras, cigoriņus, zilās hos-tas, flokšus, pulkstenītes, dienlilijas, gundegas. Tomēr nav garantijas, ka bada laikos gliemeži tomēr neuzbruks arī šiem augiem.
Mazāk Spānijas kailgliemežu ir tur, kur intensīvi pļauj zāli,
jo tad gliemežiem ir mazāk iespēju paslēpties, bet tāpat tie atrod augsnē spraugas, kur dienā patverties. Sausās vasarās, kad nelaistītie zālieni izdeg, gliemeži var pat iet bojā. Intensīva zāles pļaušana un gliemežu iznīcināšanas līdzekļu izmantošana strauji samazina gliemežu izplatīšanās ātrumu.
Lieti noder arī pamatīga augsnes apstrāde:
piemājas dārzos - dziļa uzrakšana, apvēršot velēnu, tīrumos - aršana. Apvēršot augsni, gan paši gliemeži, gan to olas nonāk zem velēnas un iznīkst.
Gliemežu iznīcināšanai der speciālie augu aizsardzības līdzekļi jeb limacīdi,
kas jāmeklē dārzkopības preču veikalos.
