Pirms ķiploku stādīšanas augsni apar vai uzrok vismaz lāpstas dziļumā.
Ķiploks ir gana kaprīzs augsnes un vietas izvēlē. Vislabāk tas jutīsies vidēja skābuma melnzemes (varbūt ar nelielu māla piejaukumu) augsnē. Svaigus kūtsmēslus izmantot nedrīkst! Augsnes uzlabošanai noder arī zāļu jeb t.s. melnā kūdra. Vietai jābūt atklātai un saulainai.
Ziemas ķiploku stādīšanas dziļums ir 5 – 10 cm (divu daivu stādīšanas dziļumā). Stādīšanas attālums – vismaz 40 cm vagu no vagas un 7 - 10 cm attālumā vienam no otra (pārāk tuvu viens otram sastādīti ķiploki viens otram traucē saņemt barības vielas, neizaug tik lieli, kā arī ātrāk izplatās slimības).
Ja katru gadu ķiplokus stādīsi vienā un tajā pašā vietā, raža ar katru gadu saruks. Tāpēc, ja iespējams, maini ķiploku stādīšanas vietu vismaz ik pēc 2- 3 gadiem. Labi ķiploku priekšteči ir tomāti, gurķi, pākšaugi, agrie kāposti, kabači un ķirbji. Vietās, kur iepriekš auguši kartupeļi vai sīpoli, ķiplokus stādīt nav ieteicams.
Ķiploki ir gaismas mīloši augi.
Daļēji noēnoti, kad tos sastāda starp citu augu rindām vai sastāda ļoti blīvi, vai arī tie ir ieauguši nezālēs, ķiploki nespēj normāli attīstīties, kā rezultātā samazinās raža.
Piemērotākais laiks ziemas ķiploku stādīšanai ir
10.–15.septembris līdz 20.–25.oktobris, respektīvi, Latvijas ziemeļu daļā to vajadzētu darīt ātrāk, bet dienvidu daļā – vēlāk. Pēc sentēvu paražām uzskata, ka ķiploki rudenī jāstāda trīs nedēļas pirms pirmo salnu iestāšanās. Ķiploku daiviņas, kas iestādītas vēlāk, nepaspēj iesakņoties, bet agrāk stādītām asni var iet bojā no salnām.
Svarīgākais ir, lai ziemas ķiploki paspēj izveidot sakņu sistēmu, taču nepaspētu izdzīt lokus.
Pirms stādīšanas ķiploku stādāmais materiāls jādezinficē.
Svarīgi stādīt tikai tīrus, nebojātus, sausus ķiplokus, kam nav nepatīkamas smakas.
Tā kā ķiploku stādāmais materiāls bieži vien ir inficēts ar dažādām slimībām, lai samazinātu slimību izplatību, svarīgi ķiploku daiviņas pirms stādīšanas dezinficēt ar fungicīdiem.
Vēl kāda būtiska nianse, lai ķiploki neslimotu ar sēņu slimībām, - nedrīkst augsnē pirms daiviņu stādīšanas iestrādāt svaigus kūtsmēslus, tā ir ļoti labvēlīga vide ķiploku slimību ierosinātājiem.
Augot ķiploki pievelk augsnē mītošos slimību ierosinātājus. Tāpēc ķiplokus mēdz stādīt starp zemenēm, jo tie darbojas kā augsnes sanitāri.
Populārākās un izturīgākās šķirnes Latvijas apstākļiem ir “Sabagold”, “Therador” un “Germidour”, “Prometej”un “Ļubašai”.
“Prometej” ir jauna ziemas ķiploku šķirne, kas plus 1 grāda temperatūrā saglabājas līdz pat martam. Tāpat šai šķirnei piemīt laba sausuma izturība, laba salcietība un ziemcietība. Pēc šķirnes autoru oficiālā apraksta, no augšanas sākuma pavasarī līdz ražas novākšanai, atkarībā no laika apstākļiem, paiet 105-155 dienas.
Ķiploka galviņa parasti sastāv no 5-6 daivām, savukārt “Ļubašai” parasti ir 3-4 daivas. No audzētāja viedokļa raugoties, lielāks daivu skaits galviņā varētu būt priekšrocība, jo tādējādi samazinās izdevumi par stādāmo materiālu. Ir taču starpība, vai no vienas galviņas varam iegūst četrus vai sešus augus! Tieši izdevumi stādāmā materiāla ieguvei ir galvenais pašizmaksas postenis ķiploku audzēšanā.
“Prometej” vidējas galviņas masa ir 50-80 g, “Ļubašai” galviņas ir lielākas, ap 100-120 g un tai piemīt augsta izturība pret fuzariozi (Latvijā šī infekcija ir ļoti plaši izplatīta). Fuzariozes dēļ ķiplokam atmirst saknes, un augs vairs nespēj pilnvērtīgi uzņemt ūdeni un barības elementus no augsnes. Prometej”izturība pret fuzariozi ir vidēja.