Kaut arī ikdienā ir pierasts gurķi likt vienā grozā ar dārzeņiem, gurķis, tāpat kā ķirbis un tomāts, ir nevis dārzenis, bet gan auglis.
Ķirbju kultūras augus, piemēram, gurķus, patisonus, kabačus var audzēt šādā veidā: sagriezt velēnu 10x12 cm lielos kvadrātus, pagriezt ar saknēm uz leju, izveidot padziļinājumu un tajā iestādīt sēklu.
Dilles ir labs gurķa biedrs.
Gurķis ir prasīgs attiecībā pret mitrumu, it īpaši ziedēšanas un augļu nogatavošanās laikā. Tomēr, ziedēšanas laikā laistīšanu ir ieteicams samazināt, bet tad atkal atsākt. Tas veicinās ātrāku augļu veidošanos.
Karstā laikā gurķus ir ne tikai jālaista, bet arī bieži jāapsmidzina.
Gurķu ziedputekšņi iet bojā pie t>30ºC, tāpēc šajā laikā siltumnīcā ir jāizvieto ūdens tvertnes.
Zemas temperatūras un lielās nakts un dienas laika temperatūras atšķirības pasliktina gurķu garšu. Gurķi necieš caurvēju.
Paaugstināts ogļskābes saturs gaisā paātrina augļu nogatavošanos un palielina ražu. Šī iemesla dēļ siltumnīcās ir noderīgi izvietot tvertnes ar govju mēsliem un laiku pa laikam tos maisīt.
Gurķi pieder pie tās pašas dzimtas, kur melones, ķirbji un kabači - ķirbju dzimtas. Šo līdzību var saskatīt arī ar pirmajām dīgļlapām.
Gurķus iedala -
siltumnīcas un lauka gurķi - iegādājoties gurķu sēklas, jāpievērš uzmanība - vai attiecīgā šķirne ir paredzēta siltumnīcai vai stādīšanai uz lauka;
pašapputes vai svešapputes - augļi aizmetas paši, vai tam nepieciešama kukaiņu palīdzība;
gludie un kārpainie gurķi - gludie gurķi parasti ir siltumnīcām paredzēto šķirņu gurķi, kurus lieto tikai svaigā veidā. Gludie gurķi arī ilgāk saglabājas svaigi. Kārpainiem gurķiem virsma ir klāta ar "kārpiņām". Kārpainos gurķus lieto gan svaigus, gan konservētus. Pastāv viedoklis, ka, jo lielākas kārpiņas gurķim, jo labāk gurķi iesālīsies, savukārt, ja kārpiņas mazākas, tad šos gurķus labāk marinēt.
Pēc ražas izmantošanas veida izšķir -
salātu gurķus (ar garākiem, gludiem augļiem);
gurķus konservēšanai (īsāki augļi ar sīkām vai rupjām karpiņām) gurķu šķirnes.
Uzturvērtība -
gurķi satur līdz pat 97% ūdens un 3% šķiedrvielas;
gurķos ir tādas minerālvielas, kā - kālijs, kalcijs, jods, magnijs, B grupas vitamīni, A vitamīns, nelielos daudzumos arī C vitamīns;
gurķi ir vērtīgs joda avots;
pateicoties lielajai ūdens un minerālvielu klātbūtnei, gurķa lietošana uzturā palīdz šķīdināt sāļus un skābes, kas ir par labu gan nieru, gan aknu darbībai, kā arī sirds veselībai un zarnu trakta tīrībai;
savukārt gurķu mizā ir E vitamīns, tāpēc pašu audzētos gurķīšus parasti nemizojam. Ievestos gan vajadzētu mizot, jo miza sevī savāc lielāko daļu ķīmijas, kas lietota, vai nu gurķus audzējot vai pārvadājot, kā rezultātā no E vitamīna nebūs nekāda labuma;
E vitamīna klātbūtne mizā ir par iemeslu, kādēļ gurķa mizu izmanto skaistumkopšanā sejas ādas atsvaidzināšanai;
lai arī gurķī ir maz ogļhidrātu, tie komplektā ar B grupas vitamīniem, nodrošina enerģiju, kas ilgstošākā laika periodā ir daudz efektīvāka nekā tā, ko iegūst no cukuru saturošiem saldumiem vai limonādes ‒ ja jūties noguris, apsver iespēju uzkost gurķi.
Gurķu uzglabāšana -
Tā kā gurķis ir ar ļoti augstu ūdens saturu, gurķis salīdzinoši ātri sāk žūt. Tāpēc labāk gurķus apēst drīz pēc novākšanas vai uzglabāt ledusskapī, ja jāuzglabā ilgāku laika periodu. Gurķus var sālīt, marinēt, skābēt. Jo ilgāk gurķis stāvējis pēc novākšanas, jo mīkstāks tas būs iemarinēts. Lai iegūtu kraukšķīgus marinētus gurķīšus, vislabāk tos likt burkās uzreiz pēc novākšanas.
